Risinājuma nav. Nē, nu, ir jau - nebraukt ar velo, nedejot, nelekt. Gulēt gultā un nekustēties, tā teikt. Aha, kā tad! Tāpēc - ignore listing, sveiciens ibumetīnam tablešu un smēres veidā un lecam zirgā!
Baidoties par somas pagaidu konstrukciju (kā vēlāk izrādās - velti!) atkal izvēlos braukt pa šoseju. Nē, nav forši braukt pa šoseju, īpaši tik noslogotu kā Ventspils-Rīga. Novēroju, ka rīta pusē mašīnu plūsma no Ventspils ir krietni mazāka, laikam ostā fūres tikai uzkrauj un tad ap pēcpusdienu to uz ceļa krietni vairāk. Jāatzīst, ka fūristi un autobusu šoferi pret tādu burunduku uz velo izturas ļoti solīdi. Nezolīdie šoreiz ir cisternu auto šoferi. Tie brauc tik tuvu garām, ka reizēm tiešām neomulīgi. Visādi citādi - varu teikt tikai labāko par šoferiem uz šosejas. Bet tas nemaina faktu, ka pa šosejām rullēt ar zirgu tomēr nav forši.
Lai nenobesītos no mīšanas, protams, izklaidējos slēpņojot. Tā nonāku gan pie vairs neeksistējošas upes, kurai kaut kad padomju laikos "uzcelts piemineklis", gan pie milzu Velna sēdekļa, gan apskatu Popi no visām pusēm. (Un visu laiku uzjautrinu pati sevi ar veco joku: "Ti ģde? - Ja? V Pope!"). Pope gan atstāj tādu nolemtības sajūtu. Jāsaka, liela daļa Latgales ciemu/mazpilsētu izskatās cīši labāk. Nez, šķita, ka Ventspils tuvumā esošajiem miestiem nebūtu jāizskatās tik nožēlojami pamestiem un panīkušiem. Toties te ir smuka baznīca, varens skats no baznīckalna (ievērtējiet bildē ūdenstorni!), veseli trīs slēpņi un iespēja mierīgi paripināties bez nemitīgas auto plūsmas gar sānu.
Zinot, ka šovakar nakšņošu kempingā pie Usmas ezera, kur nebūs ne bodes, ne kroga, jau laikus plānoju, kur paēst pusdienas un iepirkt kādu našķīti vakaram. Vienīgā plus/mīnus civilizācija pa ceļam bez speciālas nogriešanās no šosejas ir Ugāle. Google rāda, ka šajā miestā ir veselas trīs (!) ēstuves. Te nu jāsaka - ir reizes, kad Googlei ticēt nevajag!
Kad jau ar diezgan bada sajūtu un sagurumu ierodos Ugālē, izrādās, ka manis noskatītais ceļmalas krogs... jau labu laiku kā ir beidzies un ieaudzis nezālēs. Lai gan viszinošais internāta resurss to uzrāda, ka "aktīvi darbojošos". Nākamā "ēstuve" izrādās ir nevis ēstuve, bet gan tirgus laukums, kur, iespējams, kādos svētkos varbūt arī tirgo ko ēdamu. Kas atliek? Meklēt trešo mistisko kafeni vai mīties līdz DUS Virši, kas rādās gabalu tālāk nost no galvenās šosejas. Šajā brīdī gan īsti neesmu pārliecināta, ka arī info par Viršiem atbilst patiesībai.
Starp daudzdzīvokļu mājām kādā ļoti dīvainā pagalmā tomēr atrodu kafejnīcu. Tikpat jocīgu, kā vieta, kur tā atrodas. Esmu tur īsi pirms slēgšanas, tomēr laipnā saimniece sarūpē man krietnu porciju kotlešu, tieku arī pie kafijas un cukurūdens (lasi - kolas). Alus gan te nav. Ja arī ir, tad gan kafenes atrašanās vieta, gan pats iekārtojums un aiz loga redzamā publika nemudina te ilgi uzkavēties. Ir reizes, kad vienkārši situācija jāpieņem, nevis jābola acis, tādēļ notiesāju palielo pusdienu porciju un laižos ātri prom. Vismaz bads nebūs. Tagad misija - atrast veikalu. Iepriekš, izbraucot Ugālē, pabraucu garām mazam Citro, pajautāju satiktai kundzei, vai ir vēl kāda bode, viņa norāda pa ceļu uz priekšu - tur esot Elvi. Eh, nu nevajag vienmēr domāt, ka viena zīmola bode visur būs vienādi laba... Ja man pie mājās Rīgā ir ļoti jauks Elvi, tad šis ir... dzīvās šaumas laikam ir maigs apzīmējums. Nožēloju, ka tomēr neizvēlējos Citro. Bet tiešām nav vēlmes mīties atpakaļ.
Kas vainas Elvi? Pa lielam - viss. Bodīte ir ļoti maza, tas vēl nekas, bet, jau ieejot iekšā, degunā iesitas pretīga smaka, ir kā katrā telpas stūrī jau mēnesi stāvētu nemazgāta grīdas lupata... Uz gaļas ledusskapi pat neskatos, no tā vēdī tikpat riebīgs aromāts. Un, lai arī sapotu, ka visas desas, cīsiņi utt ir slēgtos iepakojumos, man nav pārliecības, ka šie iepakojumi netiek glabāti kaut kur ārā aiz stūra tiešos saules staros. Iespējams, pārspīlēju, bet veikala izskats, aromāts un visa kopējā atmosfēra mudina ātrāk tīties prom. Paķeru pāris alus, ilgi pētot derīguma termiņus, burku ābolu biezeņa, vafeles un mūku laukā.
Var jau gadīties, ka kritiskais noskaņojums ir tādēļ, ka visa diena ik pa laikam iepilina tādu vissirslikti. Celis nebeidz īdēt, organisms kopumā protestē pret slodzi, atgādinot arī par citām kaitēm, iecerētā atpūta nav sanākusi... karoče, atļaujiet pačīkstēt arī kādreiz, ok? Vienīgais pluss no veikala apmeklējuma - iepērku Mezglu, lai būtu ar ko vakarā sevi izklaidēt.
Drīz vien mana ripošanu pa šoseju beidzas - pēdējie 5 km līdz kempingam ir pa grants ceļu. Un te nu jāsaka - esi sveicināta Latvijas grantene!!! Man tiešām šogad ir bijusi iespēja izbraukāt lielu daļu Latvijas, arī pa grants ceļiem (gan ar auto), bet kaut ko TĀDU es redzu pirmo reiz!!! "Trepe" uz ceļa ir burtiski katrā centimetrā. Nav iespējams no tās izvairīties ne brauktuves vidū, ne pašā maliņā. Nomoku pirmo kilometru līdz Ūdrkalna skatu tornim un esmu totāli beigta. Metu zirgu pie malas , kāpju tornī izbaudīt skatu, vēju un sameklēt kasti. Tornī sastopu arī citus ceļotājus - kādu pāri plus/mīnus manā vecuma, ar kuriem pārmiju dažus vārdus par Latvijas apceļošanu. Kārtējo reizi dzirdu par sevi "traks cilvēks", "kā - vienatnē?", "tik daudz kilometru? Ārprāc.." utt. Jau pierasts. Diez ko viņi teiktu par tiem dullajiem, kas dienā mauc 200+ km? :)
Nokāpjot no torņa, pilnā nopietnībā esmu gatava atlikušos 4 km iet kājām, zirgu stumjot pie rokas. Tomēr sakožu zobus (vismaz tie neklab braucot 😀) un lēnām minos uz priekšu. Pat ķivere uz galvas "lēkā" pa trakajām dangām.... Izkratīta līdz "pēdējai vīlei" ierodos kempingā Grāveri. Tā ir mana "balva" par nenormālo ceļu! Šī vieta ir vienkārši kolosāla! Es tieku "pati pie savas mājas", kur arī zirgam pietiek vietas. Kā jau darba dienā un nedēļas sākumā (kalendārs rāda pirmdienu) kempingā viesu ir maz un manā virzienā interesi izrāda tikai saimnieku četri suņi. Jei bogu neatceros šķirni, bet burvīgi un varen draudzīgi četrkājainie. Saimniece vēl sākumā satraucas, ka šie man ko nenodara, ja nu baidos utt. Bet mēs ar zvēriem uzreiz esam draugos.
Pirmais, ko daru - dodos peldēt uz ezeru! Pilnīgi vienalga, ka diezgan vēss un pamatīgs vējš. Pie ezera un arī ezerā sajūta kā jūrā! Viļņi pamatīgi! Un visapkārt melni mākoņi, kas sola pamatīgu lietu. Ūdens ideāls - tieši tāds, kādu vajag manām sāpošajām kājām un nogurušajam ķermenim kopumā. Noplivinos viļnos krietnu pusstundu. Eju atpakaļ plikām kājām pa vēso zāli, saimnieks vien nogroza galvu - vai ta' auksti neesot? Nope, es ir pingvīns.
Apsēžos terasē notiesāt ābolu biezeni un apdomāt, ko darīt. Ir tikai ap septiņiem vakarā, neies tak gulēt. Ko es nolēmu darīt un kā man gāja, lasīt sejgrāmatā, neatkārtošos. :)
Pēcāk vienkārši izbaudu vakaru. Kamēr gaišs bez elektrības, sēžu terasē, dzeru alu un risinu krustvārdu mīklas. Kad satumst un paliek krietni vēsāk, žurnāla švīkāšanu turpinu iekštelpā. Aizraujos un gulēt noliekos krietnā naktī, jau pēc pl.2. Aiz logu žvīgā lietus.... vai tiešām būs pienākusi TĀ diena, kad tomēr mani un zirgu ceļā pavadīs slapjums?
