Augusta vakars. PieGdiena. Un es atkal kāpju vilcienā Rīga-Liepāja kopā ar zirgu. Tautas daudz, velorastu arī. Mazais vagons, kur teorētiski ir vieta velosipēdiem, jau aizkrauts. Zinot noteikumus par velo pārvadāšanu vilcienos, bez sirdsapziņas pārmetumiem iestumju savu zirgu vagonā un nolieku blakus krēslam. Gatava diskusijām ar velo nīdējiem, bet... neviens tāds neuzrodas. Mierīgi, bez ekscesiem nokļūstu galā, pa ceļam labi pagulējusi.
Liepājā esmu jau krietnā tumsā. Manas naktsmājas Bunker hostel atrodas Tosmares rajonā, kādus 5 km no stacijas. Sīkums. Ripināmies. Principā gandrīz līdz galam ērti tieku pa veloceliņiem/joslām. Tikai pēdējie daži simti metru pa ielu vulgaris. Jau iepriekš Google Street View esmu izpētījusi, kā izskatās hosteļa ēka, tādēļ to atrast nav problēmu.
Pie durvīm mani sagaida saimnieki. Runā krieviski, bet man tas tiešām ir violets. Ierāda atsevišķu steliņgi zirgam, slēdzamu, 1.stāvā, bet mana istabiņa ir 2.stāvā. Uzreiz acīs "krīt" savdabīgais hosteļa interjers, tādeļ jautāju saimniecei - vai te kādreiz bijušas kojas? Tieši tā! Te dzīvojuši Tosmares jūrnieki. Var redzēt 😀 Saimnieki interjerā centušies ieturēt šo militāro tēmu. Ļaudīm ar izteiktu sniegpārsliņu sindromu dažas detaļas varētu izraisīt sirdsklauves.
Istabiņa ļoti vienkārša, bet ar bonusu - TV ar daudz kanāliem. Tā nu vakaru pavadu... skatoties futbolu 🙈🙈 Par hosteli nav ko daudz rakstīt - te jāredz bildes. 
Naktī aiz loga mega lietusgāze.... jau sāku domāt par to, vai nebūs viss jāmet pie malas un jāmēģina tikt atpakaļ uz Rīgu. Tomēr no rīta lietus beidzies. Mākoņu daudz, bet no gaisa nekas nekrīt.
Paldies Bunket hostel, bija jautri. Laižos ceļā. Pirmais mērķis - atrast "izeju" uz bijušo Liepājas-Ventspils dzelzceļu. Šī iemesla dēļ ātri metu nost no šosejas, pa kaut kādiem mistiskiem šortkatiem dodos Kapsēdes vizienā. Dīvainie šortkati mani aizved pie... Kapsēdes dižakmeņa. Feini.
Kas rada izbrīnu - grāvīši un upītes, kam sen atpakaļ pāri būvēti tilti, lai var braukt vilciens, ir pilnīgi sausi.. arī iepriekšējās nakts lietus nav radījis ne vismazāko tērcīti. Kādā brīdī mani reāli nobiedē dīvaina skaņa aiz muguras. Skat! - man garām palido divi džeki ar velo, skaļi sveicinādami: "Turam kursu uz Ventspili!". Atpazīstu, ka šitie kadri arī iepriekšējā vakarā vizinājās ar vilcienu. Re, neesmu vienīgā dzelzceļa fane. Tiesa, puiši rullē krietni raitāk par mani un drīz jau pazūd skatienam.
UPDATE!
Apmēram mēnesi pēc brauciena saņēmu info no zinātājiem, ka "aiz Ploces nav pārraksts un aiz Vērgales posms paliek pavisam izcils braukšanai". Un esot ļoti laba braukšana. Tā kā - uz priekšu!
Ir daudz lietu, kas mani aizrauj, vizinoties pa iepriekš neapgūtām vietām. Kurzemes pusē noteikti uzmanību ir pelnījuši māju nosaukumi. Ne paši māju vārdi, bet gan tas, kā saimnieki šos nosaukumus "izliek apskatei". Ja es būtu bildējusi katru mega koka veidojumu, grebumu, kalumu utt, kas parāda šosejas malā esošo māju nosaukumu... es līdz galam netiktu trīs dienās. Laikam kāds "statusa" simbols šajā pusē.
Rāmi ripojot nonāku Pāvilsotā. Te viesojos pims dažām nedēļām un zinu, ka ir foršas vietas, kur iekost un izdert kādu aliņu. Esmu šoreiz Facebook ietekmēta un izvēlos iestādi, par kuru dažas dienas iepriekš labus vārdus teikusi kāda paziņa. Nav melots. Enkurs tiešām ir jauka vieta - burvīgas apkalpotājas, labs Fish&chips un Malduguns alus. Der. 5 balles no piecām.
Tiesa, es neatkāpjos no saviem vārdiem par to, ka Pāvilostā sabraukušo pilsētnieku vīzdegunības slieksnis 10 ballu sistēmā ir 12. Iespējams, tādēļ krogā strādājošās meitenes, sarunā ar mani ir ļoti laipnas, smaidīgas un pat joko, jo es nevicinu pirkstu vēdeklī, netaisu grimases it kā pasaules gals būtu klāt, jo "kā jums nav ananāsu sulas, kas tad jums vispār ir????" un neizrādu sašutumu, kad mani informē, ka būs jāgaida 20-30 minūtes (Replika pie blakus galdiņa: "Man nav laika pusdienu gaidīt, ja nevar ātri uztaisīt, mēs ejam prom". Laimīgu taciņu!).
Pēdējo posmu (mazliet virs 20 km) līdz naktsmājām Jūrkalnē noripoju raiti, tiesa, kādus 2,5 km no galamērķa uznāk jestrs lietus. Nākas piestāt malā un meklēt lietusjaku. Tā nu tāds pilošs un slapjš līdz ādai ieripoju brīvdienu mājas Avoti pagalmā. Saimniece cītīgi strādā dārzā, lūdz uzgaidīt, esot jāsasteidz darāmais, jo vakarā Jūrkalnē ir... kora Kamēr koncerts. Koooooooo???????? Jā, koris te katru gadu braucot "atpūsties" uz Māra Sirmā brīvdienu māju un allaž sniedz koncertu vietējiem. Bez maksas. Vairākus gadus koncerts noticis baznīcā, bet COVID noteikumu dēļ tur ir par maz vietas, tādēļ koris nolēmis koncertēt.... armijas bunkurā. WHAT??????
Viss, skaidrs, ko es darīšu šovakar! Izprasu saimniecei, kur meklējams tas bunkurs, viņa iebaksta ar pirkstu kartē aptuveno rajonu mežā ar tekstu "kaut kur tur, mēs paši nezinām īsti, kur. iesim un meklēsim".
Zirgs atkal tiek pie steliņģa, šoreiz tā ir neliela viruvīte. Savukārt mana dzīvesvieta ir... šķūnī!!! Vismaz tā no ārpuses izskatās. Bet iekšpusē!!! Vienkārši lielisks mazs numuriņš ar visu, kas tādam mazajam meža dīvainim kā man, nepieciešams - duša, atpūtas krēsli, pat grāmatplaukts ar grāmatām!
Nometu slapjās drēbes, uzvelku sausas, paķeru lakatu (ja nu vēsi) un dodos meklēt to bunkuru. Pēc saimnieces ieteikuma - eju gar jūru. Precizējums. Vietējie ar tekstu "gar jūru" saprot "jūras ceļu", kas vijas gar pašu stāvkrasta augšu. Ko es, muļķis, saprotu ar "gar jūru"? Protams, nokāpt lejā pa smukām kāpnēm līdz pludmalei un doties vajadzīgajā virzienā. Aha... tikai trepju, lai tiktu atpakaļ, īsti nav. Ko nu? Ir divas versijas - iet vēl uz priekšu ar cerību, ka tomēr vēl kādas trepes "uz augšu" atradīsies, vai iet atpakaļ un tad atkal vajadzīgajā virzienā jau "pa augšu". Izvēlos pirmo versiju un nonāku pie... geo cilvēku cienīgām trepēm. Ok. Ja vēl pieliek klāt, ka tās ir slapjas pēc lietus un ne pārāk svaigi taisītas. Nu, mēģināsim nenolauzt kaklu.
Kaklu nenolaužu, esmu augšā. Drīz atrodu arī vajadzīgo bunkuru, tam blakus vēl citas pamestas armijas būves. Kamēr gaidu sākumu (esmu atnākusi krietni agri), protams, ēst nedot, dzert nedot, iedot kaur kur uzlīst - kāpju augšā uz blakus būves pavērot jūru un palodāt pa drupām. Just for fun.
Drīz sāk vākties tauta. Daudz tautas, Sarūpētie krēsli ātri vien tiek aizņemti, ļaudis krāmē līdzņemtos sēžamos vai iekārtojas zālītē pie ieejas.
Par koncertu daudz neizteikšos. Tas nav aprakstāms. Es šo uzskatu par absolūti labāko šā gada #esunzirgs epizodi. Ļoti ceru, ka Jūrkalnes vietvara spēs izdomāt, kā šo mazliet piepucēto veco angāru izmantot arī turpmāk šādiem maziem, ekskluzīviem kamerkoncertiem. Akustika fantastiska. Man kā militāru un vēsturisku lietu cienītājam apkārtējā aura bija vēl viens miljons visam kopējam pasākumam.
#Esunzirgs numur 4 - Atpakaļ Kurzemē. Tehniskā daļa.
#2 Pirmais negadījums, plānu maiņa un vētra uz mola. #Esunzirgs otrā diena.
#3 Vissirslikti pirmdiena. #Esunzirgs trešā diena.
#4 Nomiršu, bet tikšu līdz galam. #Esunzirgs dodas mājup.
