#Esunzirgs tapšanas un realizācijas anatomija: IV daļa. Dzelzceļš, bruģis un 70 km

Laiski pamostos sestdienas rītā tā ap plkst.9.00. Priekšā ceļš tāls, bet kaut kā nav vēlmes steigties. Secinājums no iepriekšējā vakara - Hostelword.com melo acīs skatīdamies 😄 Hosteļa rezervācijas brīdī apgalvotais, ka šī ir last bed neatbilst patiesībā - sešvietīgajā istabā bijām tikai 2 dāmas, blakus esošās tādas pat istabas ir tukšas. Guli kaut pa diognāli un zvaigznītē istabas vidū.

Brokastoju atkal pagalmā. Laiks rādās, ka būs tieši kā radīts pedāļu mīšanai - nav dikti karsts, ik pa laikam mākoņi, uz lietu nevelk. Nu, labi... dienas gaitā jau viss var mainīties.

Izskustos no hosteļa pirms 11-tiem un minu uz nosacīto pilsēta centru, jo šodienas mērķa - slēpņa "Liepājas - Aizputes dzelzceļš" pirmais apskates objekts ir kanāla malā. Visu atrodu ātri un tad dodos uz Rīmi. Iepērku našķus ceļam, par vakariņām domāšu galapunktā. Paķeru arī vēl vienu kafiju un mazliet izbaudu rītu Liepājā. Vēl mazliet un būtu atmetusi visus plānus un palikt turpat. Kaut kas ir ar to Liepāju... pievelk.

No pilsētas ārā tieku ātri - sekojot veloceliņam. Paķeru pa ceļam dažus šim objektam veltītos slēpņus un drīz vien jau minos pa nesen atklāto Liepāja-Grobiņa veloceļu. Ripo lieliski. #skauž ka šādu objektu nav Pierīgā. Grobiņa ir klāt ātrāk, nekā gaidīju un veloceliņš.. atduras barjerās.

Nē, pa lielam jau viss pareizi - tas pozicionēts kā veloceļš uz Grobiņu un, nonākot pie šīs pilsētas, tas tiek novirzīts uz Grobiņas centru. Savukārt tādi kā es, kas gribētu braukt taisni, ir spiest veikt vairākus tizlus manevrus, lai droši nokļūtu uz šosejas un varētu turpināt ceļu. OK. Lirika. Jo man kā reiz vajag uz Grobiņas centru, kur jāatrod trīs slēpņa objekti.

#Esunzirgs tapšanas un realizācijas anatomija: III daļa. Filozofiskās pārdomas par atpūtu

Piektdienas vakars. Viss iepriekš aprakstītais salikts somā + maisā uz bagāžnieka. Un ar ierastām kustībām pieripoju pie Rīgas Centrālās dzelceļa stacijas. Es tik daudzas reizes esmu braukusi kombinācijā velo + vilciens, ka tas mani uztrauc tieši tikpat daudz kā vienkārši iekāpt trolejbusā.

Iepērku graužamo, jau pieminēto Mezglu laika īsināšanai, ūdeni un ripinos uz peronu. Zirga uznešana uz perona mani nesatrauc. Kā jau daudzreiz esmu teikusi arī sociālajos tīklos (par ko ne reizi vien esmu atrāvusies no pareizā viedokļa paudējiem) - lietas un vietas, ko spēju pieveikt, mani nestrauc.

Kā rūdīts vilciena klients, uzreiz novērtēju situāciju uz perona. Uz tā daudz velosipēdistu. Un visi rosās Liepājas vilciena virzienā. Skaidrs, ieslēdzam izdzīvošanas iemaņas un pieredzi vilciena lietošanā. Rezultātā, protams, vagonā ar velo statīviem iekāpju pirmā no visiem velo ļaudīm.  Brīdī, kad gribu stutēt savu zirgu statīvā, pie manis angļu valodā vēršas jaunietis un aicina velosipēdus likt bariņā, bez karināšanas, jo tā varēs salikt vairāk un viņi esot daudz. Pajautāju tikai, līdz kuriene brauc - Liepāja. Pro noblems.

Palīdzu viņiem iekrāmēt vagonā milzu kaudzi ar velo somām un citām mantām (skaidrs, ka ļaudis devušies nopietnā ceļojumā). Tad, pēc visa spriežot, vagonā parādās vēl cita kompānija ar velo un daudz somām, piekabēm utt. Puisis, kas uzrunāja mani, vēršas arī pie šīs kompānijas pirmā iekāpušā jaunā cilvēka, taču tas krieviski atbild, ka diemžēl viņu nesaprotot... Nopūšos un eju talkā viņiem saprasties.

Kolektīvi sakrāmējam visus velo, somas, piekabes, jakas, teltis utt. uz plauktiem sasēžamies, kur nu katram ērtāk un esam gatavi doties ceļā.

Ak, jā.. pats galvenais moments - esmu pirmo reizi trāpījusi atjaunotajā dīzeļa sastāvā, un tas mani tiešām pozitīvi pārsteidz. Sajutos gandrīz kā Igaunijā, kur sen brauc jaunākās paaudzes vilcieni. Vien tā briesmīgā iekāpšana nekur nav likusies....

Patiesībā.. šajā vietā varētu beigt stāstu par #esunzirgs nosacīto pirmo dienu. Jo neko vairāk par aizbraukšanas līdz Liepājās es nepasāku, bet....

#Esunzirgs tapšanas un realizācijas anatomija: II daļa. Tehniskās lietas un #janukas

Kad dodies ārpus mājas uz ilgāku laiku, allaž lielāka sāpe ir līdzi ņemamo mantu daudzums. Jāteic, šajā ziņā ar mani ir vienkārši - spēju iztikt ar minimumu un nespēju dalīties satraukumā par to, ka viss līdzi ņemamais nesalien čemodānā..

Pirms 2 gadiem, kad devos dejot uz Ķīnu, jei bogu nesapratu paniku par "tikai 21 kg smags čemodāns un rokas bagāža". Saliekot čemodānā līdzņemamās mantas 10 dienām,  tautastērpu ar aksesuāriem, mēģinājuma tērpu, 2 pudeles vīna un vēl daudz ko lieku (jo vietas daudz, var taču paņemt), mans čemodāns bija aizpildīts labi ja par 2/3 apjoma un svēra krietni zem 21 kg, un salonā ņemamā mugursoma bija principā tukša. Palielījos. Pietiek.

#Esunzirgs plānošanā vissvarīgākais, pirmkārt, bija pārupēties par zirgu, kurš kārtīgu apkopi bija piedzīvojis tikai pērnā gada pavasarī. Tad nu apmēram nedēļu pirms ieplānotā brauciena, pa ceļam uz kārtējo gudrīšu spēli, atstāju zirgu foršākajā Rīgas veloservisā - veikalā TRASE, kas pārcēlies krietni tuvāk mājām un tagad atrodams nevis Tērbatas ielā, bet gan Barona/Bruņinieku krustojuma tiešā tuvumā.

Veca bilde no citiem zirgu pasākumiem. 

#Esunzirgs tapšanas un realizācijas anatomija: I daļa. Plāni

Vasara ritēja savu gaitu. Atvaļinājumu nebiju saplānojusi, jo mana otra puse jau bija paspējusi atpūsties siltās zemēs kopā ar savu deju kolektīvu un neizrādīja nekādu entuziasmu kopīgas atpūtas plānošanā.

Mazliet uzmetot lūpu par to, ka "visiem ir, man nav", un pārmetot pašai sev par nemācēšanu sakrāt naudu, lai aizdotos kaut kur tālāk, nonācu līdz versijai: "Ejiet jūs, ka visi, ieskrieties - es savu vasaras sajūtu noķeršu kopā ar uzticamo draugu #zirgu!"

Tātad, ar zirgu. Uz vairākām dienām. Viena. Prom no visiem. Tikai ar saviem tarakāniem un zirgu. Iedvesmu deva arī trako Kārkliņu (ir Liepājā tādi divi dullie dejotāju bara pārstāvji) īstenotais pārgājiens no Liepājas uz Ventspili. Viņi var, es arī varu. Skaidrs, ka Kurzeme. Jo tur ar velo vēl nav būts. Vidzeme ir izmalta, Latgalē plūdi (tai brīdī gan vēl nebija).

Liepāja. Der. Uz turieni iet vilciens. Piektdienās. Ideāli - 5dienas vakarā uz Liepāju un tad dipadu dapadu atpakaļ uz mājām. Sākotnējais plāns bija pedāļot 3 dienās maršrutu Liepāja-Kuldīga-Tukums. Parēķinot kilometrus un to, ka nevēlos nomirt, bet gan arī kaut ko pa ceļam redzēt un palaist muļķi, tas pagarinājās par vienu dienu. Par Liepāju skaidrs - tā pilsēta savus nagus manās smadzenēs ielaidusi sen. Kādēļ Kuldīga? Jo arī šī pilsēta man dikti patīk. Kādēļ Tukums? Jo tur ir vilciens, kas ved atpakaļ uz Rīgu.