#Esunzirgs tapšanas un realizācijas anatomija: IV daļa. Dzelzceļš, bruģis un 70 km

Laiski pamostos sestdienas rītā tā ap plkst.9.00. Priekšā ceļš tāls, bet kaut kā nav vēlmes steigties. Secinājums no iepriekšējā vakara - Hostelword.com melo acīs skatīdamies 😄 Hosteļa rezervācijas brīdī apgalvotais, ka šī ir last bed neatbilst patiesībā - sešvietīgajā istabā bijām tikai 2 dāmas, blakus esošās tādas pat istabas ir tukšas. Guli kaut pa diognāli un zvaigznītē istabas vidū.

Brokastoju atkal pagalmā. Laiks rādās, ka būs tieši kā radīts pedāļu mīšanai - nav dikti karsts, ik pa laikam mākoņi, uz lietu nevelk. Nu, labi... dienas gaitā jau viss var mainīties.

Izskustos no hosteļa pirms 11-tiem un minu uz nosacīto pilsēta centru, jo šodienas mērķa - slēpņa "Liepājas - Aizputes dzelzceļš" pirmais apskates objekts ir kanāla malā. Visu atrodu ātri un tad dodos uz Rīmi. Iepērku našķus ceļam, par vakariņām domāšu galapunktā. Paķeru arī vēl vienu kafiju un mazliet izbaudu rītu Liepājā. Vēl mazliet un būtu atmetusi visus plānus un palikt turpat. Kaut kas ir ar to Liepāju... pievelk.

No pilsētas ārā tieku ātri - sekojot veloceliņam. Paķeru pa ceļam dažus šim objektam veltītos slēpņus un drīz vien jau minos pa nesen atklāto Liepāja-Grobiņa veloceļu. Ripo lieliski. #skauž ka šādu objektu nav Pierīgā. Grobiņa ir klāt ātrāk, nekā gaidīju un veloceliņš.. atduras barjerās.

Nē, pa lielam jau viss pareizi - tas pozicionēts kā veloceļš uz Grobiņu un, nonākot pie šīs pilsētas, tas tiek novirzīts uz Grobiņas centru. Savukārt tādi kā es, kas gribētu braukt taisni, ir spiest veikt vairākus tizlus manevrus, lai droši nokļūtu uz šosejas un varētu turpināt ceļu. OK. Lirika. Jo man kā reiz vajag uz Grobiņas centru, kur jāatrod trīs slēpņa objekti.

Te arī pirmo reizi nokļūstu uz vecā dzelzceļa uzbēruma un pamazām saprotu, kā tas pirms daudziem gadu desmitiem vijies caur šo Kurzemes daļu. Grobiņā viss raiti, lai gan te bija vienīgā vieta, kur vērtību meklēšanā kļūdījos. Nesapratu kā, bet gadījās. Ārā no Grobiņas uz šoseju nokļūstu pa divām pār pļavu iebrauktām risēm un caur kādas mājas pagalmu. Citējot vecus geo jokus: "Man te kartē rāda ceļu."

Te sākas mans ripojiens pa Liepājas šoseju. Tiesa, viss rit raiti, jo, kā pie sestdienas, mašīnu uz ceļa maz un braukšana ir patīkama. Tā ieskrienos, ka pašauju garām ceļam, kas ved uz nākamajiem trim objektiem. Metu riņķī un minos atpakaļ. Nogriežos nost no šosejas uz neasfaltēta ceļa un WTF?????? Bruģis?????? Lauka vidū? Nopietni? Šitādu joku redzu pirmo reizi. Protams, ja atceras, ka šis ceļš ved uz senu dzelzceļa staciju, tad nav jau nekāds brīnums. Tomēr ļaudīm, kas nenojauš ceļa izcelsmi, WTF varētu būt krietni lielāks.

WTF?? Bruģis!!! 

Tā nu pa maliņu ripinoties (lasi - kratoties), dodos stacijas virzienā. Karte rāda, ka līdz objektam 800 m. Tā kā ceļš līkumains, tad reāli droši vien ir vairāk par kilometru. Pie stacijas ātri atrodu vajadzīgo info un dodos atpakaļ. Tā kā lielo šoseju man vairs nevajag, jo pamazām dodos pa karti uz augšu, kā jau kārtīgs geo cilvēks, nolemju uztaisīt šortkatu. Tas sākas ar parastu zemes ceļu, tad ceļa segums pāriet padomju laikos tik populārajās betona plāksnēs, tad seko posms ar tādām bedrēm, kuras ar vieglo auto diez vai var šķērsot, un visbeidzot es atduros vecas fermas teritorijā, kur saimnieko kāds vietējais zemnieks. Lavierējot starp veciem betona klučiem, rūsējošu un darba kārtībā esošu tehniku, siena ruļļļiem u.c. lauku smalkumiem, vietējot strādnieku izbrīnītu skatienu pavadīta nokļūstu uz man vajadzīgā grants ceļa, kas ved no Durbes uz Aisteri. Iemetu aci kartē un secinu, ka, protams,  šortkatā esmu izšāvusi pa citu ceļu, ne to, ko biju plānojusi. Tas normāli. Mērķis ir sasniegts un pārējais pupu mizas.

Tā kā jau ir krietni pēc pusdienlaika, nolemju taisīt pusdienpauzi. Īpaši jau tādēļ, ka priekšā plešas Durbes ezers. Ir pat ķecerīga doma ielīst papeldēt. Tiesa, es zinu, kā ir ar piekļūšanu ezeriem Latvijā... katrs mazākais celiņš ir aizsprarusts ar barjeru un milzu uzrakstu Privātīpašums. Bet pamēģināt vajag. Tālumā redzu ezera krastā dīvainu celtni - ne ta glābšanas stacija, ne ta viesu māja.. nolemju piebraukt, kā būs, tā būs.

Par brīnumu - šis ezera pleķītis nav privātīpašums. Ceļa galā, pašā ezera krastā slienas dīvaina koka ēka. Skaidrs, ka celta pēdējo 20 gadu laikā, skaidrs, ka vismaz pēdējos 10 gadus to neviens nelieto. Netop arī skaidrs, kam tā bijusi domāta. Katrā ziņā - ja neskaita dažas noenkurotās makšķernieku laivas un kuterus, te valda pamesta nolemtība. Blakus esošās trīsstūra mājiņas durvis atveru un tikpat ātri aizveru, jo iekšā saturs ir ar kaudzi vārda tiešā nozīmē. Nākas apskādēt niedres. Aiz lielās ēkas atrodu galdu ar soliem lietojamā kārtībā un pusdienas var sākties.

Pusdienas pie Durbes ezera

Domu par peldēšanos atmetu - ir silts, bet ne tik ļoti, lai līstu ūdenī. Soli nav ērti, tādēļ pēc pusdienām, ignorējot jebkādus pieklājības likumus, iztiepjos visā garumā uz galda un pasnaužu saulītē. Būtu līdz telts, te arī varētu palikt. Bet nav. Un vēl tālu jāmin.

Izpētu nākamos slēpņa posmus - lai kā negribētos, izskatās, ka nāksies veikt krietnu līkumu, jo nākamais vajadzīgais objekts ir gan upes krastā, bet ne tajā krastā, kur esmu es. Un no šī krasta piekļūt nav iespējams, ja viena nav vēlme nest zirgu pār pļavu kādus divus km. Tuvākais tilts - labi gabalu uz priekšu. Par laimi - pareizajā virzienā.

Nu, neko, lecu uz zirga un laižam. Sākas šīs dienas trakākais posms - grants ceļš ar visām no tā izrietošajām sekām. Ziniet, pa bruģi pat bija vieglāk. Kilometri dilst tik lēni, ka jau sāku bažīties, vai paspēšu Aizputē nokļūt tādā laikā, kad tur vēl strādā kāda bode. Kad tieku līdz tiltam un redzu norādi Aizpute 21, tas jau liekas kā tepat aiz stūra.

Te kādreiz bija dzc tilts pār Durbes upi

Braukšana līdz objektam upes krastā arī izvēršas jautra - trāpu uz bijušā dzelzceļa, kas tagad pārvērties par lauku ceļu parasto, un rullēju. Blakus laukā milzu kombains rij labību. Kad ceļš ievijas mežā, braukšana kļūst arvien jautrāka, jo zāle pāri galvai, apkārt krūmi, ceļš dubļains, blakus uzbērumam - purvains. Pilns komplekts. Nolikt gar zemi iespējas neierobežotas. Tomēr veiksmīgi aizminu gandrīz līdz pašai upei, kājām noeju vien pēdējos 15 - 20 metrus. Nē, nu, protams, divmetrīgās nātrēs līst ar šortiem kājās ir varen gudri... 😂

Pēc izkļūšanas no nātru gūsta pievaru it kā pēdējos šīs dienas km pa grants ceļu, bet tās bija tikai ilūzijas. Jau nākamais apmeklējamais punkts - Dunalkas stacija ir vairāk nekā km pa granti vienā virzienā. Pa ceļam apmeklēju arī Dunalkas barona kapenes, Tiesa, slēpni neatrodu, jo kapeņu drupām apkārt aplikts žogs. OK, jebkurā citā situācijā noteikti būtu tam pārkāpusi, bet šoreiz negribu tērēt laiku, besis arī jau ir diezgan krietns un kur vēl Aizpute. Tāpēc - labs slēpnis - neatrasts slēpnis un braucu uz staciju.

Te rodas doma ceļu atkal turpināt pa dzelzecļa uzbērumu. Karte stāsta, ka tas varētu būt iespējams, tomēr īstas pārliecības nav. Uzvelku dūmu, pafilozofēju un nolemju braukt atpakaļ uz šoseju. Ir vēl viena problēma... ūdens pudele tukša. Laiks ir krietni siltāks, nekā biju cerējusi, spēki arī mūk ar katru brīdi, tādēļ pudele iztukšojusies. Ko darīt? To, ko viemēr šādos gadījumos - pie pirmās mājas atpakaļceļā piestāju un pagalmā esošajam kungam palūdzu ūdeni.  Viņš atzīst, ka slinkums esot iet uz māju un izņem no mašīnas minerālūdens pudeli - lai es ielejot, cik vajag. Mirkli papļāpājam, padraudzējos ar suņiem, kas sparīgi sargā māju, un tad jau ripinos tālāk.


 Nākamie divi punkti - atkal dažus simtus metru nost no šosejas. Nopūšos un minu.. labi, ka nav tālu, jo šis ir trakākais grants ceļš, pa kuru šodien esmu braukusi. Īsti nevar saprast - zobus turēt cieši sakostus vai muti turēt vaļā - kad ir mazāka iespēja tos zobus izdauzīt, minot pa ceļa dangām? 😂

Kad nokļūstu vietā, kur bijušais dzelzceļš šķērso manu ceļu, saku pati sev paldies, ka neizlēmu braukt pa uzbērumu - ir skaidri redzams, ka krietnu posmu man būtu nācies zirgu stumt vai nest caur divmetrīgu zāli, jo šajā vietā uzbērums ir krietni aizaudzis un knapi pamanāms.  Tepat netālu ir vēl viens apskates punkts. Un tā kā arī tajā virzienā par dzelzceļa uzbērumu var tikai nojaust, tad nometu zirgu krūmos un dažus desmitus metru aizbrienu savā nodabā.

Arvien tuvāk nāk mans šīs dienas galapunkts. Uz Endomondo kilomeru skaitītāju bail skatīties. Jūtu vien to, ka jau pašlaik esmu nobraukusi vienā tik daudz km, cik sen nav nācies. 30, 40 km dienā - tas gadās ik pa laikam, bet šodien velk uz kādu personīgo rekordu. Spēks vēl ir, līdz galam tikšu, bet pēcpuse sāk protestēt.

Mazs posms pa šoseju un atkal jāgriežas nost uz kārtējo staciju ar purvainu nosaukumu  - Dzērve.  Tad pa uzbērumu aizripinu līdz nākamajam objektam - kārtējai caurtekai, kur atkal izklaidējos pusplika pa nātrēm.   Tagad nu gan vairs nekādas šosejas - skaidri redzams ka šo bijušā dzelzceļa posmu tauta aktīvi izmanto kustībai un pa lielam Aizpute ir tepat aiz stūra. Tāpēc kāpju savā vienvagona vilcienā Giant  ar kodēto nosaukumu #zirgs un rullēju. 

Uzbērums un taciņa mani izved miestā pirms Aizputes, tipa Salaspilī, ja runātu par Rīgu. Izlasot miesta nosaukumu, gandrīz aiz smiekliem nokrītu no zirga - Rokasbērze. Vecos laikos ir bijusi stipra zāle, ja ko tādu var izdomāt! Miestā notiek kaut kāds tusiņš. Visticamāk pie kultūras nama vai pagastmājas vesels bars ļaužu, atrakcijas bērniem utt. Dievs ar viņiem, man ir gaisma tuneļa galā un jei bogu beidzot gribu zirgu liekt pie miera. Tāpēc ar sajūsmu piebraucu pie bijušās Aizputes stacijas, kas ir pēdējais apskates objekts manā šīsdienas geo maršrutā, un tad rullēju uz tipa miesta centru. Kāpēc tipa ? Jo man nav ne jausmas, kur te skaitās centrs. Pirmo reizi mūžā esmu Aizputē, tādēļ ar interesi pētu apkārtni. Skaidrs, ka pēc atpūtas būs jāiet paklīst pa miestu. Taču pirmkārt ir jāatrod bode un nakstmājas.

Tā kā uz mutes neesmu kritusi, tad pirmajam satiktajam vietējam pajautāju, meklējama kur labākā bode. Tā nokļūst TOP veikalā. Šī zīmola veikali visā #Esunzirgs pasākuma laikā kļūst par maniem sabiedrotajiem. Un ne jau tikai tāpēc, ka ir iekārtojušies katrā lauku miestā. Bet arī tādēļ, ka tajos ir dikti laba akcijas cena Grimbergen alum 😁

Atvelkot elpu pie veikala, sazvanu nakstmāju saimnieci. Mazliet pamaldos pa miestu un nokļūst pie Jauniešu mītnes Kāpenieki. Skaidrs, ka tās ir kaut kādas bijušās kojas. Saimniece - ļoti laipna kundze, atvainojas, ka līdz ar mani dzīvos arī kāzinieki, kas turpat netālu lustējas. Tāpēc viņa mani iekārtos vistālākajā istabiņā, lai tusētāji netraucē. Tiesa, zirgs jānes uz trešo stāvu. Ticēsiet, ka man tajā brīdī bija tieši vienalga, vai tu kāds būs vai nebūs?

Tieku pie trīsvietīgas, tipiskas koju istabas ar ļoooooti vecu laiku gultām, bet jaunu, skaistu gultasveļu. Saimniece man piešķir arī tējkannu ūdens vārīšanai, atstāj atslēgas un novēl saldus sapņus. Un vēl nomet cenu, jo, redz, esot sagādājusi neērtības - kāzinieki ballēšoties, man bija jākāpj uz trešo stāvu... ēeeeee... nopietni? Tāda, lūk, lauku viesmīlība.

Šīs dienas #Esunzirgs ir beidzies. Sēžu istabā pie atvērta loga, dzeru alu un sukāju iekšā rupjmaizi ar cīsiņiem. Laime pilnībā. Endomondo rāda mazliet virs 70 km... īsti normāla es neesmu.

Protams, pēc īsas atpūtas dodos apskatīt pilsētu un ne tikai, bet tas jau vairs nav stāsts par #Esunzirgs, jo zirgs paliek trešajā stāvā sargāt manu naktsmītni.

Jūtu, rīt būs jautri, un labākais draugs pilnīgi noteikti būs Diclacs... bet nekas. Gan arī šito pārcietīsim.