Tas viss noved pie fakta, ka kultūras ļaudīm, īpaši jau ārpus Rīgas, tagad, uz valsts simtgadi, sarīkot kādu jēdzīgu un saturīgu koncertu vai cita veida sarīkojumu ir diezgan pagrūti.
Tādā ziņā jāuzteic Pierīgas miests Ķekava, ar kuru dažādu iemeslu dēļ kultūras jomā plus mīnus esmu "sasieta". Lāčplēša dienā Ķekavas Jaunatnes inicatīvuu centrs ar tā visrvadoni Lindu Arhinoviču priekšgalā bija spējuši sarīkot patiešām jauku koncertu "Upe, kas saucas par tautu". (Bilde no FB) Norises vieta - Ķekavas sporta komplekss. Zāle liela, vietas gana, ir kur izvērsties. Pasākums bez maksas, ielūgumus saņemot Ķekavā (kas norāda, ka pasākums vairāk rīkots vietējiem, ne tādiem iebraucējiem, kā es).Priecājos par dejotājiem (ok, protams ar visu savu profesionālo kretīnismu novērtējot, ko māk un ko nemāk), dziedu līdz bērnu korim, gandrīz no krēsla nokrītu aiz sajūsmas, kad Baložu vidusskolas koklētāju ansamblis izpilda "Dzimto valodu" perfektā aranžējumā. Un jāatzīst - lielisks izpildījums, pasākuma labākais numurs!
Kopumā viss ir izdevies, līdz brīdim, kad laukumā dodas koncerta pēdējās dejas izpildītāji. Tā kā zināmu iemeslu dēļ koncerta programmu pārzinu (atšķirībā no citiem skatītājiem, kuriem nav programmiņu, ne kāda cita informatīva materiāla par pasākuma ideju, domu un norisi..), iesēžos krēslā ērtāk, lai izbaudītu episko "Ir 1873.gads. Dimd Rīga" jeb vairāk zināmu kā "Manai Dzimtenei" Alfrēda Spuras horeogrāfijā. Turu īkšķus par kolektīvu, kam deja jāizpilda, jo zinu, ka tas viņiem nenākas viegli..
Un šajā vietā mana sajūsma par koncertu beidzas, jo.. deja sākas nevis tā, kā tai jāsākas, kā iecerējis autors (vienalga, mūzikas horeogrāfijas...), bet gan prasti "norautu" ieraksta sākumu, kas liek dejotājiem neveikli raustīties, lai precīzi ietrāpītu vajadzīgajā solī un taktī. Viss ievada teksts, ko kultūras ļaudis zina no galvas (Es redzu, nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos...), mūzikas ievada sākuma fanfaras un horeogrāfijā paredzētais dejotāju cēlais iznāciens uz deju ir vienkārši "norauts" nost. Pat nemēģinot notušēt faktu, ka mūzika ir nevis pārtaisīta, saīsināta vai citādi tehniski apstrādāta, bet vienkārši tiek "palaista" no kaut kuras takts "aiz ievada", tā teikt - kur skaņotājs konkrētajā brīdī trāpīs (Atkāpe: dejotāji stāstīja, ka katrā mēģinājuma un koncerta reizē mūzika sāka skanēt no citas takts, respektīvi - nebija pat izdomāts, no kuras vietas tad īsti sākt tai mūzikai skanēt).
Īsumā - autoru iecere par deju būtībā ir truli izkropļota kaut kā vārdā.. kā, man tā arī netiek skaidrs. Jā, daudzos koncertos deju un arī dziesmu pavadījumu mūzikas tiek graizītas, aranžētas, īsinātas, savienotas, bet tam ir kaut kāda doma, jēga un/vai vajadzība scenārijā. Un tas lielākoties ir organiski un pārdomāti. Šeit nekā tāda nav. Ir deja, kas sākas ar "aizrijušos" takti (to, ka mūzika vienkārši tiek "palaista" no vietas, kur iepriekš apturēta, varēja ļoti labi dzirdēt). Koncerta norisē un plānā nesaredzu neko tādu, kādēļ dejas un ieraksta svarīgākā un būtiskākā daļa vienkārši ņemta un izmesta mēslainē. Dejotāji iznāk, nostājas, gaida dejas sākumu. Zālē klusum un tad pustaktī sāk skanēt mūzika, liekot domāt, ka skaņotājs bija aizmirsis ieslēgt skaļumu vajadzīgajā brīdī.
Kad pēc koncerta aprunājos ar dejotājiem par tēmu - "Kas tas par sviestu un kas to izdomāja?", saņemu atbildi - režisore. Viņai tā vajadzēja. Uz jautājumiem "Kāpēc?" atbildi tā arī nerodu. Vajagot un viss. Dejotāju un kolektīva vadītāja argumenti, ka šī deja ir himniska un to nedrīkst kropļot, rupji "pasūtīti" kaut kur tālāk. Es te esmu kungs un ķeizars (nu, labi - ķeizariene) un kā es teikšu tā būs. Atliek piebilst (mana piebilde) - un dziļi nospļauties uz autortiesībām, dejas un mūzikas saistību, jēgu un noskaņu.
Režisori pašu pēc koncerta nesastopu, lai arī mēģinu. Bet, kamēr skatītāju pūlis lēnām tiek ārā no zāles, tikmēr "radošā grupa" jau ir pazudis kaut kur Sporta kompleksa plašumos. Dievs ar Tevi, gan jau man vēl būs iespēja pateikt savu skarbo vārdu :)
Gaidu, kas būs nākamais, ko ieraudzīšu kādā pasākumā - himna ar vienu pantiņu, "Saule. Pērkons. Daugava" saīsinātā versijā, vai varbūt pārtaisīsim kādu "klasisko" latviešu skatuves deju, piemēram, "Dejotprieku" "pa savam", nu, tā "lai izskatās tā, kā man vajag". Gan jau tas autors kapā pagriezīsies uz otriem sāniem un gulēs mierīgi tālāk.
Salīdzināšanai - dejas un ieraksta oriģināls (Video Māris Šērs, dejo TDA "Dancis", ieraksts tapis Lietuvas TV studijā):
