Iepērku graužamo, jau pieminēto Mezglu laika īsināšanai, ūdeni un ripinos uz peronu. Zirga uznešana uz perona mani nesatrauc. Kā jau daudzreiz esmu teikusi arī sociālajos tīklos (par ko ne reizi vien esmu atrāvusies no pareizā viedokļa paudējiem) - lietas un vietas, ko spēju pieveikt, mani nestrauc.
Kā rūdīts vilciena klients, uzreiz novērtēju situāciju uz perona. Uz tā daudz velosipēdistu. Un visi rosās Liepājas vilciena virzienā. Skaidrs, ieslēdzam izdzīvošanas iemaņas un pieredzi vilciena lietošanā. Rezultātā, protams, vagonā ar velo statīviem iekāpju pirmā no visiem velo ļaudīm. Brīdī, kad gribu stutēt savu zirgu statīvā, pie manis angļu valodā vēršas jaunietis un aicina velosipēdus likt bariņā, bez karināšanas, jo tā varēs salikt vairāk un viņi esot daudz. Pajautāju tikai, līdz kuriene brauc - Liepāja. Pro noblems.
Palīdzu viņiem iekrāmēt vagonā milzu kaudzi ar velo somām un citām mantām (skaidrs, ka ļaudis devušies nopietnā ceļojumā). Tad, pēc visa spriežot, vagonā parādās vēl cita kompānija ar velo un daudz somām, piekabēm utt. Puisis, kas uzrunāja mani, vēršas arī pie šīs kompānijas pirmā iekāpušā jaunā cilvēka, taču tas krieviski atbild, ka diemžēl viņu nesaprotot... Nopūšos un eju talkā viņiem saprasties.Kolektīvi sakrāmējam visus velo, somas, piekabes, jakas, teltis utt. uz plauktiem sasēžamies, kur nu katram ērtāk un esam gatavi doties ceļā.
Ak, jā.. pats galvenais moments - esmu pirmo reizi trāpījusi atjaunotajā dīzeļa sastāvā, un tas mani tiešām pozitīvi pārsteidz. Sajutos gandrīz kā Igaunijā, kur sen brauc jaunākās paaudzes vilcieni. Vien tā briesmīgā iekāpšana nekur nav likusies....
Patiesībā.. šajā vietā varētu beigt stāstu par #esunzirgs nosacīto pirmo dienu. Jo neko vairāk par aizbraukšanas līdz Liepājās es nepasāku, bet....
Tā jau nebūšu es, ja nemēģināšu noskaidrot, kas ir mani ceļa biedri ar velosipēdiem. Puisis, kas mani uzrunāja angliski, patiesībā ar saviem 3 vai 4 (jei bogu neatceros) ceļabiedriem sarunājas vāciski. Un viņi ir tūristi, kas uz velosipēdiem atrodas jau ... 3 nedēļas. Izmaluši pusi Eiropas. Liepāja pa lielam ir viņu ceļojuma galapunkts - 2 dienas atpūtīsies, tad kāps uz prāmja un dosies atpakaļ uz Vāciju. Lielākoties dzīvijoši teltīs, bet reiz pa reizie ieklīst arī viesnīcās, lai kārtīgi izgulētos utt.
Trīs nedēļas, ok. Man ir kur augt. man plānā tikai 4 dienas un bez telts. Un tikai viena, zināma valsts.
Otra grupa, kā izrādās ir jauna ģimene - tēvs un mamma ceļo kopā ar 2 bērniem. Bērnu vecums - ap gadu. Vismaz kājām paši vēl neskraidīja. Brauc.... no St.Pēterburgas uz Kaļiņingradu. Gribējuši visu ceļu veikt ar velo, tā ap 30 - 40 km dienā, lēnā garā. Bet Rīgā laiks tik dikti samaitājies, ka nolēmuši maršrutu saīsināt un līdz Liepājai braukt ar vilcienu. Tālāk atkal uz velo.
Godīgi - es esmu velo psihs, bet te pat man paliek žoklis vaļā. Uz jautājumu - kā šo pasākumu pārcieš bērni, mamma, vēsā angļu mierā, vilkdama sīcim virsū kombinezonu, atbild - viņi lielākoties guļ, kad mēs braucam. Pa lielam neesot nekādu problēmu - apstājoties, paēdot, atpūšoties, minot tālāk.
Liepājā visi draudzīgi atvadāmies, novēlot viens otram laimīgu ceļu. Kad jau esmu ciemos pie Jāņa un hosteļa pagalmā zem zvaigžņotas debess dzeru tēju, es, protams, aizdomājos par sastaptajiem ceļa biedriem un par to, kā mēs uztveram atpūtu un pasaules iepazīšanu.
Ibiza, Ēģipte, HVZ kādi smalkie kūrorti... all inkluzīvs un citi sviesti, par ko mūsu sabiedrība tik ļoti satraucas. Ja neesi bijis Turcijā, kas tu par atpūtnieku. Dajoš biznesa klasi, stjuartes, kas klanās priekšā un pakaļā. Dajoš bērnu izklaidētājus un tad vēl slikti, jo rotaļas ne tādas un mamma nevar baudīt atpūtu. Dajoš lidmašīnā bērnam zīmuļus un spēles, jo viņam garlaicīgi. Utt, utp... es varētu turpināt bezgalīgi par 1000 un vienu lietu, par ko cilvēki sūdzas forumos, kad runa ir par ceļošanu.
Bet te... plus mīnus 1000 km. Divi jauni cilvēki ar maziem bērniem. Bez pretenzijām uz 5* apartamentiem un putna pienu brokastīs. Tikai paši ar sevi un par sevi. Vai jaunieši, kas 3 nedēļas ir uz riteņiem. Svešās valstīs, kur ne visi saprot, ko viņi saka. Labi, laikam jau How Many roads psihopātus labāk nepieminēt...
Prātā nāk krievu stand up komiķa Saša Belija salīdzinājums par viņa ceļojumu un 18 gadīga jaunieša ceļojumu. Īsumā - vienīgais, ar ko viņš varēs palielīties būs fakts, ka uz WC lidmašīnā bija baigā rinda. Kamēr 18 gadīgais būs internetā atradis laivu, ar ko pārbraukt pāri okeānam, nopelnījis naudu kafijas plantācijā un kājām pārgājis pāri Gobi tuksnesim, lai nebūtu jāmaksā par vilcienu biļeti.. (detaļas bija savādākas, bet ideja skaidra).
Es laikam gribu būt to vidū, kuri ar laivu iras pār okeānam, nevis pie tiem, kas lielās, cik veidu saldās kūciņas bija all inklūziva zviedru galdā pusdienās ...
Tāpēc, zirgs - atpūties kārtīgi pa nakti, rīt mēs dodamies iekarot Kurzemi! Un man ir dziļas aizdomas, ka šī nebūs vienīgā reize, kad mēs ar Tevi tā klīdīsim pa pasauli...
