Katru darba dienas rītu un vakaru mani kopā ar zirgu var satikt Tallinas ielā. Uzsvars uz vārdu "iela", jo nu jau krietnu laiku ar savu velo pārvietojos tikai pa ielas braucamo daļu un/vai velojoslām/celiņiem, ļoti retos izņēmuma gadījumos pārceļoties uz ietvi.
Līdz ar to šums ap jaunajiem noteikumiem, kas "aizliegs" braukt pa ietvēm mani reāli uzjautrina. Par savu viedokli, ka velo braucējiem vispirms jānoliek tiesības, jāiemācās braukt un tad var muti virināt, publiskajā telpā jau esmu "atrāvusies" krietni. Godīgi? Pie kājas... lai jau plosās. Palieku pie viedokļa, ka drebelīgajām jaunkundzēm, kam galvenais uz velo ir groziņa izmērs un aksesuāriem, kā arī daudzskaitlīgajiem "esmu kruts, jo braucu ar riteni, paejiet visi malā" un ietvēm nebūtu jāatrodas. Jo tā ir vieta kājām iešanai un uz tās (tām) ir jārespektē gājēji, ko absolūti lielākais velosipēdistu vairākums nedara.
Un tad pienāk lietains trešdienas rīts, kad kā parasti īsi pirms plkst.8.00 izripinos no Krāsotāju ielas Tallinas ielā. Lietus līts tā pamatīgi, peļķes gar ielas malām gana iespaidīgas, braukšana jautra... Pa ietvi Čaka ielas virzienā iet sieviete un bērns ap gadiem 8-10. Pieņemu, ka sieviete ir bērna māte. Kā jau ierasts šajā posmā, kur "tik tālu līdz gājēju pārejai", sieviete, nepaskatoties atpakaļ, slāj pāri ielai.. Apmēram 10-15 metrus pirms manis. Konkrētajā ielas posmā mašīnu tobrīd nav. Bērns turpina iet pa ietvi, skatoties atpakaļ un nevarot izlemt, ko darīt... man šķita: droši vien māte pateica: Ejam pāri ielai!" un aizpērās, bet bērns laikus nenoreaģēja. tad ieraudzīja mani uz velo un sāka svārstīties - it kā mamma teica, ka jāiet pāri, it kā kaut kur teikts, ka iela jāšķērso savādāk... Tai brīdī, kad esmu viņam gandrīz blakus, viņš metas pāri ielai mātei pakaļ.
