Kauja par Tallinas ielu: Rīgas velo braukšanas anatomija #1 *

Parasts darbdienas vakars... ceturtdiena. Izripoju ar savu zirgu ikvakara maršrutā - no Miera ielas uz Tallinas ielu un tālāk līdz savam Grīziņkalnam. Stāvot Briāna/Miera krustojumā pie sarkanās gaismas, redzu ik vakara skatu - mašīnas krustu šķērsu, kā gribu tā braucu, "sarkans ir viegli zaļs"... nekā jauna..

Šķērsoju Miera ielu, "iekārtojos" savā ierastajā vietā - starp auto un ielas apmali... Tajā brīdī no vārtrūmes kreisajā pusē burtiski izlido balts auto (sauksim viņu turpmāk par Balto Nekauņu - BN). Nemaz negaidot, ka kāds viņu ielaidīs rindā virzienā uz Brīvības ielu, BN "met pa kreisi" uz traucas rindai garām pa pretējo joslu...

Protams, arī pretī brauc auto. BN raujas pa labi, mēģina ielīst auto rindā... Tajā brīdī pilnīgi dzirdams tas "klikšķis", kas atskan to šoferu galvās, kuri stāv Tallinas ielas sastrēgumā: visas mašīnas burtiski sakļaujas viena pie otras un BN tā arī paliek ielas vidū - vieni riteņi vienā pusē baltajai nepārtrauktajai līnijai, otri - otrā. Pretim braucošie taurē, bremzē, lien garām. BN turpina mēģinājumu ielīst rindā.. bez variantiem - mašīnas kustās lēnām, cieši viena pie otras, skaidri parādot, attieksmi pret šo "kā gribu, tā braucu".

Pazudušā vilciena anatomija...

Kopš man īsti vairs nav oficiālas saistības ar vilcienu satiksmi, jāatzīst, arī pašu vilcienu pakalpojumus izmantoju visai reti.  To veicinājis arī siltais laiks (visur var braukt ar velo) un auto parādīšanās mūsu ģimenes lokā. 

Bet vakar, 17.02., izdomāju tomēr atkal kāpt vilcienā un doties ciemos uz Jelgavu, kur labi paziņas bija ieaicinājuši uz tautas deju koncertu.

Tiktāl viss vienkārši: vilciens Rīga-Jelgava, koncerts, pēc tā ar mašīnu tieku aizvizināta līdz Jelgavas dzelzceļa stacijai.... 

Tālākais teksts ir gandrīz 1:1 no manas e-pasta vēstules bijušajiem kolēģiem Pasažieru vilcienā.  (bez konkrētiem vārdiem). 

".... Ar ko lai sāk? Varbūt ar to, ka vakar mani laikam piemeklēja „karma” un pēc pilnas programmas izbaudīju, ko nozīmē vēlu vakarā, ziemā kaut kur ellē ratā gaidīt vilcienu un ne mārrutka nezināt, vai tiksi līdz mājām. 

Īsumā – vakar biju Jelgavā un grasījos uz mājām braukt ar vilcienu, kam no Jelgavas uz Rīgu jāatiet 20.41 (Nr.6746). Atveda mani uz vilcienu ap 20.32... nodomāju – kā reiz paspēšu uzpīpēt uz varēšu ripot. Nepamanot vilcienu uz „tupika” sliedēm (kur tas parasti stāv, lai atietu Rīgas virzienā), es jau saraucu pieri.. Nu, labi, var jau gadīties, ka vilciens pienāk, nošķaudās un laiž atpakaļ uz Rīgu.. 

Pastāvu, pasalstu, uzpīpēju. ... kaut kas īsti nav.. jau 10 min pāri noteiktajam laikam.  Labi, nebūšu žīds, nekliegšu par 10 minūtēm... sāk palikt auksti. Skatos, cilvēki pamazāk iet stacijas virzienā (Jelgavā perons ir baigi tālu no stacijas).  Tauta jau pulcējas pie kases lodziņa. Skatos – kasiere nabags jau ārprātā, nenogurusi saka – man nav informācijas, piedodiet, neko nevaru pateikt... kavējas tehnisku iemeslu dēļ, kad būs, nezinu.