ceturtdiena, 2017. gada 5. oktobris

#Esunzirgs tapšanas un realizācijas anatomija: IV daļa. Dzelzceļš, bruģis un 70 km

Laiski pamostos sestdienas rītā tā ap plkst.9.00. Priekšā ceļš tāls, bet kaut kā nav vēlmes steigties. Secinājums no iepriekšējā vakara - Hostelword.com melo acīs skatīdamies 😄 Hosteļa rezervācijas brīdī apgalvotais, ka šī ir last bed neatbilst patiesībā - sešvietīgajā istabā bijām tikai 2 dāmas, blakus esošās tādas pat istabas ir tukšas. Guli kaut pa diognāli un zvaigznītē istabas vidū.

Brokastoju atkal pagalmā. Laiks rādās, ka būs tieši kā radīts pedāļu mīšanai - nav dikti karsts, ik pa laikam mākoņi, uz lietu nevelk. Nu, labi... dienas gaitā jau viss var mainīties.

Izskustos no hosteļa pirms 11-tiem un minu uz nosacīto pilsēta centru, jo šodienas mērķa - slēpņa "Liepājas - Aizputes dzelzceļš" pirmais apskates objekts ir kanāla malā. Visu atrodu ātri un tad dodos uz Rīmi. Iepērku našķus ceļam, par vakariņām domāšu galapunktā. Paķeru arī vēl vienu kafiju un mazliet izbaudu rītu Liepājā. Vēl mazliet un būtu atmetusi visus plānus un palikt turpat. Kaut kas ir ar to Liepāju... pievelk.

No pilsētas ārā tieku ātri - sekojot veloceliņam. Paķeru pa ceļam dažus šim objektam veltītos slēpņus un drīz vien jau minos pa nesen atklāto Liepāja-Grobiņa veloceļu. Ripo lieliski. #skauž ka šādu objektu nav Pierīgā. Grobiņa ir klāt ātrāk, nekā gaidīju un veloceliņš.. atduras barjerās.

Nē, pa lielam jau viss pareizi - tas pozicionēts kā veloceļš uz Grobiņu un, nonākot pie šīs pilsētas, tas tiek novirzīts uz Grobiņas centru. Savukārt tādi kā es, kas gribētu braukt taisni, ir spiest veikt vairākus tizlus manevrus, lai droši nokļūtu uz šosejas un varētu turpināt ceļu. OK. Lirika. Jo man kā reiz vajag uz Grobiņas centru, kur jāatrod trīs slēpņa objekti.

Izrādās, kāds arī lasa