Neieslīgstot detaļās, kas un kā, īsais stāsts - Geo komūnas leģenda GatisK neilgi pirms Zsvētkiem padeva balsi, ka vēlas kolektīvi un publiski atzīmēt sava 10 000 slēpņa atrašanu, aicinot visus kopīgā pastaigā pa purvu, lai veiktu "pēdējos 10 000 metrus"....
Ņemot vērā, ka šogad izdevies paveikt daudz ko ar apzīmējumu "pirmo reiz", acīs pavīdēja ķecerīga uguntiņa: un kā būtu, ja arī es beidzot izlīstu no mīkstā dīvāna un ļautos pilnīgi trakam pārgājienam, turklāt 30.decembrī, bez izredzēm iziet no purva sausām kājām... labākajā gadījumā iznākot no turienes savām kājām.. Bet, ko nu es ... veca, tizla, māku nokrist arī no avīzes, kokos nekāpju, nekur nelecu bla bla bla.... priekš tam galu galā ir Kristaps... taču mans cienītais dzīves biedrs par konkrēto pasākumu lielu entuziasmu neizrādīja. Nu, skaidrs....nekur mēs neiesim.
Tad pienāca 21.12.2013., kad aizklīdām līdz kārtējam geo pasākumam mežā pie ugunskura. Pats vaininieks GatisK un viņa uzticamā atbalsta komanda arī bija klāt. Protams, mani argumenti "veca, tizla, neko nevaru" tika sakauti lupatās, taču joprojām nebiju pārliecināta, ka varu stāties blakus tādiem purva rūķiem kā GatisK, RobisTA, Udajs, Kazhe, airavs un vēl daži mazie meža dīvainīši... GatisK tomēr nelikās mierā un pēc brīža darīja zināmu: viņa kundze Anda ir gatava man aizdot "nenormāli krutas neoprēna zeķes, kādu pat man nav", lai tikai es nepārdomāju un piedalos purva rūķu saietā.
Dienas gāja...Kristaps pamazām mainīja viedokli un jau bija dzirdamas frāzes par to, ko vilkt mugurā/kājās un kā vispār palikt dzīvam.. skaidrs, izskatās, ka atkāpšanās ceļa nav.... divas dienas pirms bridiena par sevi atgādināja zobs un puse svētku budžeta tika atstāta zobārsta kabinetā.. jau atkal šķita: TAS tur augšā dara visu, lai es kļūtu prātīga un (kā vienmēr) paliktu mājās...
30.12....tuvojamies purvam kopā ar uzticamajiem cīņu biedriem Jukis&Prusak jeb Jūliju un Aleksandru. Jūlija purvā nebridīs. Reti prātīgs cilvēks. Es uzvelku Andas atgādātās neoprēna zeķes.... un palieku turpat purva malā.... - priekšā ir vairākus metrus plats grāvis, kuram pāri var tik 2 veidos - pa virvi, izmantojot alpīnisma sistēmu un paša mazās rociņas, vai slideni, nestabili baļķēni. Nevienu no variantiem neatzīstu par pieņemamu - iežauties grāvī jau pirmajās pasākuma minūtēs man nešķiet seksīgi. Viss skaidrs - kāpju mašīnā un kopā ar Jūliju braucu uz maršruta galapunktu vārīt zupu un gaidīt tos ākstus, kas bridīs pa purvu.
Skatos, kā visi varonīgi slidinās pa virvi, man blakus stāv pasākuma vaininieks, kurš nez kāpēc ir dikti pārliecināts, ka es te "tēloju jaunu meitu" un tikai klīrējos un patiesībā pa virvi varu šķērsot kaut vai Niagāru, uzkāpt droši vien varu arī Everestā un vēl nezin ko varu sadarīt. Pat tiek sameklēta otra virve, lai mani tam grāvim kaut pārvilktu pāris.... beigās neizturu un tomēr lienu tajā sistēmā iekšā... uz leju nepaskatos ne sekundi un, pateicoties gādīgo geo puišu papildspēkiem mazāk kā minūtes laikā esmu grāvja otrā pusē. Gara acīm redzu, kā GatisK kaut kur klusītēm izvelk mazu melnu kladīti un pieraksta +1, jo ir spējis atkal kādu uz kaut ko pierunāt....
Tālāk sākas purvs... vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Pirmie 600 m pa vējgāzi ir nieks, mazliet vairāk jāpalēkā. Kājas sausas. Tad niedrājs, paliekam slapjāki... 46 cilvēki purvā ir daudz. Redzams, ka daļa neizprot šāda tipa pārgājienu dažas elementārās loģikas, kādēļ kritienu grāvjos līdz "termometram" ir vairāk, nekā vajadzētu būt. Arī pati esmu spiesta ielikties grāvī gandrīz pilnā augumā, jo aizmugurē esošais neievēro distanci un nepamana, ka esmu apstājusies, lai sagatavotos platākam solim...
Labi, slapji, bet dzīvi... tiktāl OK. Tālāk paveras purva klajumi.... sākums vēl neko - pārgājiens "augstu kājas cilājot", bet tad vienā brīdī sākas dūksts, kur tādi kā es, kam svara vairāk nekā Jēzum un nekādas nojēgas par pārvietošanos purvainā apvidū, krīt līdz ceļiem un vairāk dziļumā ik uz soļa. Virzīšanās uz priekšu rit ļoti lēni. Kad no GataK saprotu, ka neesam nogājuši pat pusi un priekšā ceļš nebūs ne par mata tiesu labāks, man reāli paliek slikti...Saprotu tikai to, ka pati saviem spēkiem atpakaļ aiziet nevaru (jo nav nekādas nojēgas, kur jāiet) un būs vien jālien uz priekšu "čerez ņemagu".
Apmēram puse no distancē pavadītā laika manam organismam ir reāla pārpūle - gar acīm brīžiem metas tumšs, sirds ritmu varu dzirdēt pat neapstājoties un brīžam liekas, ka vieglāk būtu tikt uz priekšu četrrāpus vai vēl labāk - veļoties. Par spīti visam, kad sākas gājēju "noslāņošanās" pēc +/- iešanas ātrumiem, ievelku dziļi elpu un eju ar "priekšējo grupu", jo saprotu - ja palikšu pie "iepalicējiem", sākšu sevi žēlot, čīkstēt un vissbūsslikti.lv. Labāk nomirt priekšgalā, nekā pazaudēties pēdējā rindā. Atbalstu dod arī RobisTA palīdzīgā roka (lasi - trekinga nūja). Viņam kā purva rūķim ar pieredzi viss apkārrt notiekošais šķiet tīrās bērnu spēlītes. Ja Tu zinātu, Robi, cik reizes es biju gatava Tevi nogalināt ar to pašu trekinga nūiu :D
Nezinu kā, bet GatisK reāli jūt gājēju auras vai vēl nezin ko, jo vairākas reizes, kad gribu krist un necelties, viņš paziņo - pauzīte, gaidām atpalicējus. Visas, pilnīgi visas pauzes man ir tieši vajadzīgajā laikā un vietā. Pēc katras pauzes daži simti metru aiziet uz urrā, tad atkal sāku gurt....
Beigu posmā, kad mazāk nekā km attālumā jau redzamas sagaidītāju gaismiņas Tīreļa takas tornī, soļošana kļūst vēl raitāka. Apziņa, ka esam galā, dzen uz priekšu.
Bet, nedomājiet, ka te dzīve skaista sākusies.... pēdējais km ir jāveic pa purva laipu. Jā, iešana krietni vieglāka, toties laipa apledojusi :D Veiksmīgu slidināšanos. Tipinātājiem pa purva laipu raitā "šļak, šļak" solī garām aizlēkšo Robis... Nu, ko Tu īstenam purva rūķim padarīsi :)
.....
Tālākais jau ir lirika.... slavas dziesmas zupai, sagaidītājiem un pašam GatimK lasāmas eventa logos. Man galvā joprojām ir liela jautājuma zīme: kas bija tas, kas man lika šo visu darīt? Atbildes man nav.... nedziedāšu te par pašlepnumiem un vēl nezin ko, man nešķiet, ka es būtu paveikusi varoņdarbu. Jo mēs tādi purva rūķi bijām kopumā 46 un ne jau es vienīgā pirmo reizi ielaidos tādā avantūrā. Un ne es vienīgā 185 reizes biju gatava piekaut visus un galvenokārt sevi.
Man neatbildēts ir palicis arī cits jautājums - kāda motivācija bija GatimK tik ļoti censties mani pierunāt? :))) Zinu pilnīgi skaidri - jebkuru citu es noteikti būtu pasūtījusi taisni un pa kreisi, vismaz reizes 15 ...
P.S. Kristaps uzfilmēja manu pirmo pieredzi ar virvi un sistēmu :D Iespējams, kaut kad ielikšu arī video, pašai lai ir ko pasmieties.
* Purva rūķu pastaigā radies tulkojums slavenajai dziesmai "Mahna, mahna... tu tūdu dudu..."
