Un tomēr... lai kā es dziedātu slavas dziesmas "vecajai", 1982.gada izrāde, jāsaka, arī šai nav ne vainas. Ja vien, piekrītot kritiķiem, uz to dodas bez pretenzijām uz augsto mākslu un skaidru apziņu, ka uz skatuves būs pilnīgs sviests...
Nezinu, kā Neilanda lomā izskatījās un izklausījās Artūrs Skrastiņš, bet šķiet, ka Andris Bērziņš ar savu Neilanda versiju ir reabilitējies manās acīs pēc savulaik pusvārdā norautās Marijas Stjuartes izrādi. Ko tu vecam al... tpu, māksliniekam padarīsi:) Pēteris Liepiņš, cerams, pēc ritentiņu mešanas un staigāšanas uz rokām katru vakar nav jāved pie dakteriem... ne katrs jaunais spēj tādus trikus taisīt.
Vislabākie ir četri čaļi - muzikanti. Visu izrādi (un pat paklanīšanās laikā) nepamet sajūta, ka puiši izbauda savas "lomas", tā teikt - atvelk dvēseli un dzen muļķi 2x vairāk, nekā to no viņiem prasījis režisors. Grāvelim par sēdēšanu uz klavierēm visas izrādes garumā vispār ordenis jāiedod.
Bet vislielākais bonuss manuprāt šajā izrādē ir "mūsdienīgu" frāžu un mūslaiku tautai saprotamu joku iepīšana pagājušā gadsimta Ā.Alunāna logas kontekstā... un šī frāzes un mūslaiku joki Alunāna tekstā iekļaujas tik organiski, ka šķiet, tā arī bija domāti. Lai gan skaidrāks par skaidru, ka Terminatora slavenāko frāzi I'll be back Alunāns nebija dzirdējis un vēl mazāk viņš bija dzirdējis par Starptautisko valūtas fondu un Eiropas komisāriem. Un tiešām gribētos zināt, vai "sagaidīšanas maršs" ierēdnim - Harijam Spanovskim - Trīs lietas man zāļu skapītī stāv - ir režisora iecere tautas smīdināšanai vai muzikantu kārtējā ampelēšanās. Ak, jā - Džona Neilanda "atvāciskošanās" un tapšana par "vienkārši Andri Bērziņu, pensionāru ar lielāko pensiju valstī", protams, piestāv tikai Andrim Bērziņam, no Artūra Skrastiņa mutes šo joku skatītāji vienkārši nesaprastu...
Paldies, Daile, šovakar nācu mājās ar smaidu, BET,.... man vienmēr beigās ir BET :)
Tā nu ir sanācis, ka man lācis uz ausīm nav uzkāpis un skaņotāja darbs šīvakara izrādē bija zem katras kritikas... sākotnēji mikrofoni noregulēti tik klusu, ka dzird tikai mūziku, ne aktieru dziedāšanu. Pēc brīža dziesmas ieskanas un turpinās tik skaļi, ka šķiet, teātra ļaudis domā, ka zālē sanākušie ir kurli, tādēļ jādod skaļums, cik tumbas spēj izturēt. Nu, labi, dikcija dažiem aktieriem arī nav izcila, tomēr nav pieļaujama skaņas raustīšana visas izrādes garumā, tā arī nespējot to noregulēt tā, lai pienācīgi dzirdētu visu - gan tekstus, gan mūziku. Tas vienīgais akmens Dailes teātra dārziņā:)
